Rūjiena ar Līgu Siliņu

Sēžu autobusā, kas dodas uz Rūjienu. Izskatās, ka diena būs lieliska. Par to liecina skats, kas paveras aiz autobusa loga. Kopā ar mani autobusā brauc divas sievietes, kuras ir ceļā uz darbu. Kas par braucienu?! Paldies Valmieras autobusu parkam! Vienmēr esmu sajūsmā, ka autobusā ir daudz brīvu vietu. Izkāpjot Rūjienas autoostā, saprotu, ka no rīta uzvilktā jaka šodien nebūs vajadzīga, jo saule debesīs ir spoža. Gaisā ir atvasaras gaisma!

Šajā stāstā nav atklātas vairākas interesantas lietas, tādējādi jums rodas iespēja pašiem kaut ko atklāt, esot Rūjienā.

Rūjiena ir pilsēta, kuru mēdz dēvēt arī par Rūjeni vai Rūveni, nav pelnījusi, ka to apmeklē, skrienot vai caurskrienot divās stundās. Nē, veltiet ilgāku laiku! Tā izbaudīsiet īsto pilsētas būtību, kurai, manuprāt, nepiemīt nekāds sauklis, jo katrs cilvēks savā prātā var iztēloties kaut ko savu. Ko man mācīt par saukļiem! Rūveniešiem nepatīk, ka viņus māca, sevišķi kāds no malas. Nav jēgas! Jūs tāpat neviens neuztvers nopietni un neņems vērā. Par to pārliecinājos, kad mēģināju pastāstīt savu redzējumu, par baznīcas torni, kuru ir paredzēts atjaunot pēc tā nodegšanas, ko veicināja netālu degošā sķūnīša dzirksteles. Manuprāt, tornis nemaz vairs neiederētos, jo bez tā šī celtne izskatās arhaiskāka. Savam redzējumam pretī saņēmu noraidošu atbildi, ka ne jau mani, poisi (Poisis – Rūvenē puisis vai zēns), kāds klausīs. Šī nav vienīgā rūveniešu iezīme. Vēl vietējiem nepatīk iebraucēji. Iespējams, ka nedaudz pārspīlēju, bet sava vieta viņiem ir jāizcīna ar attieksmi gan. Tādi tūristi kā es, par laimi, neiederas šajā kategorijā.

Starp citu, Rūjiena ir vislatviskākā pilsēta Latvijā. Tajā dzīvo aptuveni 95 % latviešu no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Es atļaušos labot, ka visi 100 %. Kāpēc tā?

Viens tūrists izteica savu versiju par to, ka padomju laikos augstāka ranga cilvēki, ar pirkstu velkot pa karti un nonākot pie pilsētas Rūjiena, lasījuši to kā Руины (no krievu val. tulkojumā drupas) un secinājuši, ka tur nav nekas meklējams.

Pirmā vieta, uz kuru dodos, ir Upes iela 7, kur zem viena jumta atrodas tūrisma informācijas centrs un turpat, aiz sienas, jaunā izstāžu zāle. Pietika neilgu laiku uzturēties informācijas centrā, lai saprastu, ka šajā telpā ir patīkami būt. Šo pasaku arī darbiniecei, kas ir Vidzemes Augstskolas studente un kura par manis teikto paliek nedaudz izbrīnīta. Iespējams, pieradusi pie šīs vietas un rutīnas. Tikai vēlāk, esot izstāžu zālē, kur izjutu tieši to pašu, kad uzzināju, ka ēkai ir laba pagātne. Ar Līgas Siliņas grāmatu „Tā runā Rūvenē” padusē atvados no tūrisma informācijas centra jaukās darbinieces un dodos uz izstāžu zāli, kur Līga, ar kuru man šodien sarunāta ekskursija pa pilsētu, piedāvā vispirms apsēsties uz japāņu dīvāna. Pati sēž uz krēsla. Stundas garumā mūsu starpā raisās interesanta saruna, kuras laikā tieku iepazīstināts ar ziņām par pilsētu un japāņiem. Līga man prasa: “Vai Tu esi latvietis?” Atbildu: “Jā!” Tieku aplaimots, jo man esot igauņu akcents, uz ko, savukārt, cenšos attaisnoties, ka manas saknes gan ir citur. Ieguvis Līgas autogrāfu viņas pašas rakstītajā grāmatā, esmu gatavs ekskursijai pa Rūveni. Ejot ārā no zāles, manu uzmanību piesaista Latvijas brīvvalsts laikā iznākušo laikrakstu kaudze uz galda. Tā manī izraisa interesi uzšķirt kādu lappusi. Šoreiz trāpās lapa, kur sludinājumā tiek piedāvāti trīs vaislas ērzeļi.

Kaut gan mani pirmie apskates objekti bija tūrisma informācijas centrs un izstāžu zāle, ūdens pumpis mani piesaista visvairāk. Ar šo objektu aizsākās japāņu (Higašikavas pilsētas) un rūveniešu sadraudzība. Tieši šis objekts esot iepaticies uzlecošās saules zemes pārstāvjiem laikā, kad viņi pirmo reizi apmeklēja šo Latvijā vistālāk uz ziemeļiem atrodošos pilsētu. Zīmīgi, ka Higašikava arī atrodas savas valsts ziemeļos. Lūk, Rūjienas centrā stāv pumpis ar uzrakstu „Rūjiena Higašikava 2008”, bet Higašikavā atrodas pumpis ar uzrakstu „Rūjiena”. Saistībā ar ūdens pumpi ir ticējums, ja ar to nevar izsūknēt ūdeni, tad būs nepatikšanas.

Acumirklī iedomājos par māņticīgiem cilvēkiem, kuri, domājot, ka var piemeklēt nepatikšanas, visiem spēkiem cenšas dabūt to laukā.

Sevis mierināšanai ir izdomāts ticējums, ja nevar izsūknēt ūdeni, tad noteikti šajā brīdī to kāds pumpē Higašikavā. Šodien ūdeni iegūstam pēc trešās roktura vicināšanas un tas pēc garšas šķiet mīksts.

Turpat blakus atrodas piemineklis „Tālavas taurētājs”. Bet mans skatiens vēršas pa labi pāri ceļam uz zaļo pakalnu, kur uzstādīts vides objekts „Ligzda”. Tad Līga stāsta, kas manī rada izbrīnu, ka šajā pakalnā agrāk visā savā varenībā bijis piemineklis Ļeņinam, kas tagad, sadalīts gabalos un ierakts turpat zemē. Pateicoties Ļeņinam, „Tālavas taurētājs” padomju laikos esot palicis neskarts, jo atradies zemāk par boļševiku partijas līderi. Ir vēl viens stāsts, kāpēc „Tālavas taurētājs” ir palicis saglabāts. Šo stāstu brauciet klausīties uz Rūjienu! Citādi visu atklāšu un paliks vairs neinteresanti. Līga piedāvā doties uz veco izstāžu zāli, pa ceļam apskatot Ternejas parku, turpat blakus vienīgo bruģēto ieliņu Rūjienā, pieminekli „Sējējs”, apskatīt Rūjienas vidusskolu un apmeklēt Sv. Bērtuļa baznīcu.

Ternejas parkā atrodas Ternejas kapi, vieta, kur tika apbedīti cilvēki pēc tam, kad Krievijas ķeizariene Katrīna II aizliedza tos apbedīt baznīcās un ap tām. Seko briesmīgs stāsts, ka piemiņas akmeņi pēc to sasmalcināšanas un pēc Ternejas kapu nolīdzināšanas tika izmantoti, lai būvētu ietves un citas vietas. Parka un vienīgās bruģētās ielas stūrī atrodas piemineklis „Sējējs”. Interesants ir stāsts par sējēja rievu kaklā. Skulptūra tikusi izvazāta. Laika gaitā gabalu pa gabalam tā tika salikta kopā, tikai trūka vienas daļas – galvas. Izrādās, ka skulptūras galva tikusi atrasta Rūjas upē pie tilta, bet ne kartupeļu laukā, kā daži man to ir stāstījuši. To atrada Latvijā pazīstamais zemūdens arheologs Voldemārs Rains, kurš duļķainā ūdenī sataustīja sējēja ausi.

Ieejot Rūjienas vidusskolā, uzreiz pārņēma sajūta, ka esmu ieradies labi pārdomātā un restaurētā skolā, kādā jebkad esmu bijis. Te tiešām ir laba atmosfēra. Skola, kurā jūtos lieliski. Līga piedāvā apsēsties un izdzert kafijas tasi vietā, kur agrāk ir atradusies skolas zāle. Pirms došanās uz skolas pagalmu tieku ievests ēdamzālē.

Sajūtu ēdnīcas smaržu… pārņem nostalģija un atmiņā tūlīt ataust savi vidusskolas laiki.

Sēžot pagalmā pie strūklakas starp „Madonnu Orans” un pieminekli, kas veltīts mācītāja Roberta Slokenberga piemiņai, saprotu, ka ne vienmēr iebraucēji tiek atraidīti. Sievietes Roberta dēļ bijušas kā bez galvas. Tālāk dodamies uz Sv. Bērtuļa baznīcu, kur iepriekš pieminētais varonis vienā Mātes dienā ir nolasījis savu visīsāko sprediķi, kāds jebkad ir bijis.

Būdams piedzēries, uzkāpa kancelē un teica tikai trīs vārdus: „Māte, māte, māte!”

Man vienmēr ir paticis, kaut kur uzrāpties un uzkāpt, un es atceros bērnību, kad, lecot no koka, piezemējos ar mēli starp zobiem. Ieejot baznīcā, manu skatu piesaista vieta augšā pie ērģelēm. Esot augšā, Līga brīdina, lai neiet tik tuvu pie malas, jo vienreiz viens celtnieks tā ir aizgājis pavisam. Bez torņa šī celtne no ārpuses izskatās arhaiskāka. Šķiet, līdzīgas paralēles velku starp baznīcām Sāmsalā, Igaunijā. Arī tām nav torņu. Bet rūvenieši būvēs torni. Kā jau minēju iepriekš, tornis nodega. Gailim paveicās, jo torņa brukšanas laikā tas aizlidoja nedaudz tālāk. Kad uzbūvēs, tad būs, kur uzkāpt augstāk.

Pēdējais apskates objekts ir vecā izstāžu zāle. Pievērsiet uzmanību tam, ka, ja skatās no ārpuses, pēc skata ēka šķiet maza, bet, ieejot iekšā, tā liek brīnīties un secināt, ka tā tas nav. Sākumā Līga ved mani pa labi uz telpu, kur atrodas 85 Jāņa Zariņa ģipša darbi, starp kuriem ieraugu Ļeņinu – to pašu, kurš norakts zaļajā pakalnā blakus „Ligzdai”. Tikai te tas attēlots miniatūrā versijā. Telpā redzēto nosaucu par smago mantojumu. Kad man tika pateikts, ka dosimies uz otro stāvu, samulsu, jo par tādu nebiju pat iedomājies. Uzkāpjot augšā, Līga iededzina griestu lampas. Pirmais, ko ieraugu, ir nostalģiskas sajūtas raisoši padomju laika kino krēsli, kuri mudina apsēsties. Apsēdos un ieraudzīju, cik patiesībā telpa ir plaša.

Iestājās klusums… Arvīds Strauja – pasaules apceļotājs, gleznotājs un cilvēks, kurš dzīvoja savā pasaulē. Pie sienām ir viņa lielās gleznas. Elektriskā un dienas gaisma ar logu palīdzību atdzīvina telpu.

Te var sēdēt ilgi un nedarīt neko, tikai skatīties. Bet man ir jādodas atpakaļ uz autoostu. Atgriežoties pilsētas centrā, atvados un saku Līgai uz redzēšanos. Šķērsojot gājēju pāreju pa ceļam uz autoostu, saprotu, ka arī Rūjienu ir skārusi Eiropas izteiktā sterilitāte. Iedomājos, ka šeit ielu taču var šķērsot jebkurā vietā. Šoreiz esmu kulturāls un izmantoju gājēju pāreju, kurai blakus ir uzstādītas metāla barjeras.

Kā tūristu gids un tūristu grupu vadītājs esmu un vienmēr būšu par to, ka katru vietu var atdzīvināt ar tās prezentēšanas veidu. Lūk, tas mirklis, kad autobusa aizmugurē sēdošie kāršu spēlmaņi paceļ savas galvas.

Un vēl par vietējo gidu pakalpojumu izmantošanu. Šī pilsēta mani nekādi nav nogurdinājusi. Noteikti braukšu vēlreiz. Kaut tikai viena iemesla dēļ, lai paēstu pusdienas. Jā, man reizēm patīk vienkārši tāpat. No viena punkta uz otru. Tas process. Esmu pārliecināts, ka ieraudzīšu, kas iepriekšējā reizē netika redzēts un pamanīts. Viennozīmīgi, Rūjiena man vairs nebūs tikai punkts kartē.

Esmu mājās ar grāmatu rokās, tajā Līga ir ierakstījusi:

„Šai pilsētai ir mana sirds un acis.”